18. gadsimts

18.gadsimts - apgaismības, zinātnes un kultūras laikmets, kad tika izdarīti daudzi nopietni atklājumi. Šajā gadsimtā kļūst moderni zināt, saprast un apzināties savu vietu pasaulē.

Vēl joprojām ir jūtamas atbalsis no Ziemeļu kara, valstu vidū pirmajās rindās ir izvirzījusies viena no Svētās Romas impērijas vācu valstīm – Prūsija, toties agrāk tik spēcīgā Žečpospolita ir novājināta. Prūsijas valdnieki ir bijuši ļoti dažādi: Frīdrihs Vilhelms I – skops, rupjš, bet tajā pat laikā uzturējis ļoti labu un militāri spēcīgu armiju. Pilnīgi pretējs vienkāršajam Frīdriham Vilhelmam I bija viņa dēls Frīdrihs Lielais – izglītots cilvēks, kurš bija ieinteresēts uzturēt valsts labklājību arī iekarojot citas zemes (Austrijas provinci Silēziju). Septiņgadu karā (1756.–1763.) iesaistās daudzas valstis, tai skaitā arī senas ienaidnieces – Austrija un Francija, kurām vēlāk pievienojas Krievija, Zviedrija un Saksija. Arī Krieviju beidzot sāk uzskatīt par vērā ņemamu valsti, pat par vienu no vadošajām Eiropā.

Viens no Krievijas valdniekiem bija Pēteris I (no 1689.gada). Tieši viņš aizsāka Ziemeļu karu. Pēteris I arī piesavinājās zemes no Urāliem līdz pat Klusajam okeānam, ar vardarbību ielauzās Livonijā un “kronēja” sevi par ķeizaru. Viņa laikā dzimtcilvēka dzīvībai nebija pilnīgi nekādas vērtības un tiesības, tie tika uzskatīti par vergiem, kurus varēja pirkt, pārdot, apmainīt pret kucēniem, aizvest uz tāliem novadiem (koncentrācijas nometnēm), spīdzināt. Un tas notika laikmetā, ko sauc par “apgaismības laikmetu”!

Katrīna II – Krievijas valdniece no 1762.gada – arī bija ļoti izglītota, bet kā valdniecei tomēr neizdevās atcelt dzimtbūšanu, kas bija viena no svarīgākajām Krievijas iekšpolitikas problēmām.

Ja runā par Krievijas ārpolitiku, tad to var uzskatīt par diezgan veiksmīgu - sekmīgi izcīnīti vairāki kari ar Turciju, Melnās jūras piekraste nonāk Krievijas pārziņā, arī 1772.gadā tās pārvaldīšanā nonāk Latgale, kura Krievijai tika iedalīta pēc 1772.gada 5.augustā noslēgtā līguma starp Prūsiju, Austriju un Krieviju.

Tajā pat laikā, kad notika tautas paverdzināšana un augstmaņu labklājības pieaugums, turpinās arī ķeceru un raganu dedzināšana uz sārta. Tikmēr filosofi varēja izstrādāt veselas teorijas ateisma laukā, bet par to neviens netika nedz vajāts, nedz arī sodīts. 18.gadsimtā sāk mazināties Baznīcas ietekme visās sfērās – mākslā, zinātnē, kultūrā. Arī “apgaismotāji”, tādi kā Voltērs (1694.–1778.), Monteskjē, Ruso (1712.–1778.), Krievijā – Nikolajs Novikovs (1774.–1818.), neatzina Baznīcas varu, bet gan pasaules uzskatu centās virzīt uz ateismu, iestājās par cilvēktiesībām, vienlīdzību likuma priekšā, cenzūras atcelšanu, muižnieku privilēģiju likvidēšanu, viņi asi vērsās pret tajā laikā pastāvošo valsts iekārtu un par ideālu valsts pārvaldes formu uzskatīja republiku. N.Novikovs asi kritizēja verdzību, kā arī Katrīnas II neizlēmību par “apgaismības” ieviešanu Krievijā. Tika veikti arī vairāki “apgaismības” pasākumi – vēstures pirmavotu vērtēšana, skaidrojošo vārdnīcu un enciklopēdiju sastādīšana.

Idejas par valsts neatkarību un cilvēktiesībām nonāca arī Ziemeļamerikā. Pēc vairākām amerikāņu un angļu sadursmēm un Neatkarības kara, 1776.gada 4.jūlijā tika pieņemta Tomasa Džefersona izstrādātā “Neatkarības deklarācija”. Tā atzina visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā un pasludināja tautas tiesības pašai noteikt pārvaldes formu.

18.gadsimts ir arī zinātnes attīstības laikmets, kurš pavēra daudz plašākas iespējas un skatu uz dzīvi no gaišākas puses. Šajā laikmetā ir dzīvojuši un strādājuši tādi zinātnieki kā I.Ņūtons, M.Lomonosovs, A.Lēvenhuks, G.Leibnics un vēl daudzi citi, kuru atklājumi ir pamatu pamats visai mūsdienu zinātnei. Arī literatūrā, mūzikā un mākslā darbojās daudzas ievērojamas personības – P.Rūbenss glezniecībā, Ž.Moljērs dramaturģijā, D.Defo literatūrā. Mākslā valdīja vairāki stili - baroks, rokoko, klasicisms. Barokam ir raksturīga greznība, varenība, turpretī klasicisms atšķiras ar savām vienkāršajām formām un precizitāti, saglabājot majestātiskumu.

18.gadsimtā ir krasi izteiktas atšķirības starp dižciltīgajiem un vienkāršo tautu, vidusšķira vienkārši nepastāvēja. Šajā gadsimtā sāk arī cīnīties par cilvēktiesībām, lai gan svarīgākā problēma – dzimtbūšana – daudzās valstīs vēl arvien paliek neatrisināta. 18.gadsimts ir ienesis daudz pārmaiņu un licis pamatus daudzām idejām, kuras atrisinās turpmākajos gadsimtos.

Saldus pilsētas ģimnāzijas

11 klases skolnieces

Lindas Leitānes

sacerējums vēsturē

“18.gadsimts”

1998.gada decembrī