Referāt par visdažādākajām tēmām un nozarēm, absolūti PAR BRĪVU.

Matereāli, kas tev var noderēt mācībās, gatavojoties pārbaudījumiem, vai vienkārši apmierinot savu ziņkārību

Angļu klasicisms

XVIII.gadsimta beigu klasicisms- tā ir lielās mēbeļu simtgades nodeva antīkajām mākslinieciskajām formām. Francijā , kur jauno stilu sauc par Ludviķa XVI. Visi iepriekšējie aptver visu baroka periodu no vis agrākā līdz rokoko.

Periodizācijai''pēc karaļiem'' ir ļoti nosacīts raksturs. Piemēram , nepareizi būtu apzīmēt klasicisma robežas ar Ludviķa XV nāvi (1774.)un 1789. gadu. Līdzīga veida periodizācija vēl mazāk attaisnojas citās valstīs. Apskatāmajā laika periodā Francijā vi bagātākie pasūtītāji un mecenāti vēl ar vien bija karaliskā ģimene un galma aristokrātija. Galma ietekme jūtama visās mākslas jomās , arī mākslinieciskās mēbelēs. Rokoko ar savu neīstenumu , manierīgumu , pārlieku dekoratīvismu nevarēja ilgi noturēties , neskatoties uz meistaru talantīgumu , kuri pārstāvēja šo stilu. Tūlīt pēc uzplaukuma , kas attiecas uz gadsimta vidu , stils parāda noguruma pazīmes , atkārtošanos , tā piekritēju rindas ātri sarūk.

Presē , kas jūtīgi reaģē uz gaumes maiņu , parādās raksti ar asiem uzbrukumiem rokoko stilam un aicinājumi pēc racionālas mākslas.

Šiem notikumiem bija sava priekšvēsture ; izrakumi Herhulānā (1738.) un Pomoejā , kā arī vēsturnieka Vinkelma un citu zinātnieku darbi radīja jaunu intereses vilni par antīko mākslu.

Sākumā , parādoties arhitektūrā , klasicisma formas pakāpeniski iespiežas arī lietišķajā mākslā , tajā skaitā arī mēbelēs. Kaprīzi izteiktās formas un dinamiskais ornaments rokoko stilā sāk nomierināties jau 1760. gadu

vidū līnijas iztaisnojas , virsmu dalīšanās kļūst vienkāršāka un skaidrāka.

Šeit arī sākas jaunais stils , kas sasniedz pilnīgu briedumu Ludviķa XVI. (1774. - 1789.) laikā. Nomainoties stiliem vienmēr ir pārejas etaps , kura laikā vecais kādu laiku sadzīvo ar jauno.

Šāds etaps ir sevišķi neizbēgams , gadījumos , kad mainās tādi pretēji stili kā rokoko un klasicisms.

Ne uzreiz tika izsauktas piemēram rokoko izliektās līnija; tiesa gan , tagad tās iegūst lielāku plastiku un harmonē ar antīkajiem ornamentālajiem motīviem. Pārejas formas , kas nes sevī divu stilu saplūšanu un cīņu , dažreiz vairāk interesanti , nekā stila ziņā tīrie paraugi.

Klasicisms , pieteica sevi jau Ludviķa XV. laikā - piemēram - Dubarī kundzei celtā pils arhitektūrā un interjerā.

Jaunās mākslas virziena aizgādne bija arī karaļa favorīte - visu varenā Pompadūras kundze. Viņas sabiedrībā ietilpa tā laika redzamākie mākslinieki , kuri vērīgi sekoja izrakumiem Romā. Par godu šai ievērojamai sievietei vēl viņas dzīves laikā dažas jaunā mēbeļu formas tiek nosauktas ''a la Pompadour''. Jaunais stils - ''a la grecgue'' (antīkajā , grieķu stilā ) izplatās ar modes ātrumu. Iekarojot arhitektūru , tas iekļūst interjerā , mēbelēs , mājsaimniecības priekšmetos , dekoratīvajos priekšmetos, apģērbā , frizūrās. Dubarī kundze arī savāca ap sevi brīnišķīgus (a la grecgue ) priekšmetus. Ir saglabājušies rēķini , kuros nofiksēti mēbeļu pirkšanas apstākļi un precīzas to mēbeļu apraksts , kuras tika pagādātas viņas pilij , uz jaunā mēbeļu stila veidošanos ievērojamu ietekmi atstāja arī karaļa Ludviķa XVI. gaume. Svarīgs faktors , kas veicināja puritānismā

klasicisma stila uzvaru , bija valsts ekonomiskā stāvokļa krasa pasliktināšanās Ludviķa XV vadīšanas beigās. Neskatoties uz to , ka arī šis stils , kas operē samērā vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem , palika par galma aristokrātijas stilu , tajā bija daudz buržuāzisku iezīmju. Zīmīgi , ka tieši buržuāzija pirmā pievērsās antīkajam mantojumam . ''Karalisko stilu '' bagātības izspiešana ar stingrajām antīkajām formām bija viena no tuvojošās revolūcijas pazīmēm. Klasicisma mākslā atdzima antīkās pasaules mākslinieciskās tradīcijas.

Krēslu un atzveltnes mīkstie elementi tiek apvilkti ar puķainu audumu ; atzveltnes ir ovālas vai četrstūrainas. Mēbelēs sēdēšanai griezumu elementa loma vēl ir liela. Bagātīgais pārvilkums , apzeltījums , stingrās formas piedot tai svinīgumu , aukstumu.

Visraksturīgākie pārejas laika (no vēlīnā rokoko uz Ludviķa XVI stilu ) paraugi ir Rīdzenera mēbeles , izgatavotas ap 1770. gadu. Rīdzeners kļuva slavens ar saviem birojiem ar cilindrisku vāku , kuri bija veidoti sarkankokā , izgriezti ar smalkiem izgriezumiem. No izliektām kājiņām viņš pārgāja uz gludām , regulārām virsmām , no bronzas plastikas - uz dekoratīvām joslām , kas izpildītas marketri tehnikā

Jaunās mēbelēs bronza tiek atstumta uz balsta elementiem un ierāmējumu , karnīzes profilējas pēc antīkā parauga. Reizēm sevišķi dārgos izstrādājumos pildiņa centrā novieto uzliekamu četrstūrainu vai ovālu detaļu no apzeltītas bronzas. Ornamentā dominē antīkie motīvi ; meandrs , ziedu un lauru vītnes , rozetes , akanta lapa , pērļu rindas , modelētas vītnes. Ne reti tiek izmantotas krāsainās lakas (baltā , zaļā ) apvienotas ar

atsevišķu detaļu vieglu apzeltījumu. Viens no iekārtas svarīgākajiem priekšmetiem bija sekretārs ar paceltu uz augstām kājiņām kubisku korpusu. Starp greznajām kumodēm , kas risinātas jaunajā stilā , ne mazums īstu mēbeļu mākslas šedevru. Dažreiz virs kumodēm veidoja plauktiņus [commode-etagere] Taisnā līnija dominē arī neliela sieviešu rakstāmgalda formās. Greznāk tika veidoti galdi , it sevišķi apaļie galdi , darba galdiņi uz trīs kājiņām , kas savienotas ar starpkājiņām. Ļoti raksturīga mēbele bija jau iepriekš minētais kas ar cilindrisku vāku.

Konsolu galdiņi , pulksteņi , statīvi tika izgreznoti ar smalku griezumu , ziedu vijām , alegorijām. Mēbeļu

[sēdēšanai un gulēšanai] koka daļas tiek apstrādātas ar zema reljefa griezumiem , apzeltījumu vai baltu laku. Apvelkamie materiāli - gobelēns , zīda audumi ar ziedu ornamentu u. c.

Visvairāk tiek izmantots sarkankoks , īpaši priekšmetu finierēšanai. Sarkankoka pildiņi tiek inkrustēti ar dažādu krāsainu , ne reti eksotisku koku šķirnēm [satīna rožukoka].

Ierāmējums parasti tiek izpildīts ar tumšākām koku šķirnēm [tūja , melnais koks , palisandrs]. Daudzus Rīzenera izstrādājumus grezno krāšņi marketri , kas izveidoti no gaišu un tumšu koku šķirņu gabaliņiem. Apdare ar krāsainu laku savienojumā ar apzeltītu bronzu sastopama arī Ludviķa XVI. stila mēbelēs. Krēslus ne reti apzeltī. Ļoti skaisti izskatās priekšmeti , kas nokrāsoti ar baltu laku un vietām apzeltīti.

Vēlāk mēbeļu dekorā , it sevišķi sieviešu mēbeļu , parādās izrakstīti porcelāna uzliktņi , kas tika izgatavoti Sveras manufaktūrā , vai arī atgādāti no Vedžvudas rūpnīcas [Anglija] , keramikas plāksnītes ar baltām figūrām uz gaišzila fona. Uz dārgām kumodēm un kabinetiem atkal parādas marketri.

Šā laika mēbeļu mākslu pārstāv vesela rinda slavenību. Vienlaicīgi ar Rīzeneru strādā Leļē , Veisveiters , Dibuā , Sverdfežers , kā arī slavenās mēbeļnieku dinastijas Žakobi pārstāvji. Tie galvenokārt ir lieli uzņēmēji , kuri uz saviem ražojumiem lika savu zīmogu [kas vēlāk ļoti palīdzēja noteikt tā vai cita izstrādājuma autoru]. Slavenais bronzas meistars bija P. Gutjērs.

Klasicisma virziens , kas evolucionēja no Ludviķa XVI. stila līdz Direktorijas stilam pēc tam līdz ampīram , gandrīz pus gadsimtu noteica franču lietišķi dekoratīvās mākslas attīstības raksturu.

Anglijā klasicisma modes noteicējs bija arhitekts Roberts Ādams , kurš daudz un veiksmīgi strādāja interjera jomā. Krājumam ar viņa mēbeļu un arhitektoniski dekoratīvā noformējuma projektiem , kurš izdots 1776. gadā , bija nozīmīga loma ''antīki groteskā '' stila popularizēšanā un rokoko formu izstumšanā no angļu mēbelēm. [Tas asociējas ar Čipendeila darbību ]. Ādama projektu pamatā bija oriģināli interpretētās klasiskās formas ,daudz uzmanības tajos veltīts antīkajam ornamentam [romiešu arhitektūras dekoratīvie motīvi , Pompeju arabeskas].

No Ludviķa XVI. stila angļu klasicisms atšķiras vienīgi ar lielāku , stingrāku , pieturēšanos pie antīkiem paraugiem. Klasicisma formām raksturīgajam līniju taisnumam Ādama projektos ir vēl izteiktāks raksturs kā itāļu un franču arhitektiem , kuru ietekmē viņš bija. Ādama daiļrade saistīta ar angļu mēbeļu bagātināšanu ar jauniem elementiem , pāreja uz gaišām koku šķirnēm , dekorā-operēšana ar inkrustāciju , izrakstīšanu. Īpaši bagātīgi un daudzveidīgi tiek noformētas sienas un telpu griesti.

Ar Ādama mēbelēm tika iekārtotas angļu aristokrātu un bagātību ieguvušās buržuāzijas savrupmājas. Kontūru skaidrība , detaļu ekonomiska profilēšana , taisnās , uz apakšu sašaurinātās kājiņas , zemā reljefa griezumi -tās ir raksturīgākās Ādama darbnīcā ražoto mēbeļu īpatnības. Dekorā populārākie motīvi bija groteskas , festoni , ziedu vijas , ovālas rozetes , fauni , aunu galvas mitoloģiskie sižeti. Angļiem raksturīgi bija palmu zaru motīvi un karnīzes , apstrādātas ar kanelūrām [rievtekas].

Starp mēbelēm , kas izgatavotas pēc Ādama projektiem , izcēlās apzeltītas vai izkrāsotas kumodes , konsoles , kabineti , iestikloti skapji.

Ēdamistabām bija izstrādāta interesanta mēbeļu forma ; stingri simetrisks , no trīs daļām sakombinēts servants , kas bija bufetes un servējamā galda kombinācija. Liela ir sēdēšanai paredzēto mēbeļu formu dažādība ; šeit ir gan ļoti viegli krēsli , gan arī atzveltnes krēsli ar apvilktām vai pītām atzveltnēm , kurām bija ovāla , apaļa vai taisnstūrveida forma ; krēsli-kuru formas tieši atgādina antīkos paraugus. Vieglo, apaļo un četrstūraino galdu dekoratīvajā noformējumā arī dominē antīkais ornaments.

Īpaša grupa Ādama ražojumos ir apgreznotie priekšmeti. Glezniecības līnijas ceļveži angļu mēbeļu dekorēšanā bija itālieši ; Pergolezi [Ādams viņu uzaicināja uz Angliju būdams Itālijā ], Čipriani , Dzukki un Andželika Kaufmane , kura 1765. apmetās Anglijā un izpildīja glezniecības darbus Ādama mēbelēm un interjeriem.

Ādama mēbeļu projektus savas darbības vēlīnajā periodā izmantoja arī Čipendeils. Kopā ar brāli Roberts Ādams nodibināja firmu ''Adelfi'' [kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ''brāļi'' ], kura pieņēma pasūtījumus dzīvojamā interjera projektēšanai un izveidei. Ādama stilā un pēc viņa projektiem strādāja daudzi lielākie angļu mēbeļu meistari. Bez brāļiem Ādamiem lielu iespaidu uz angļu mākslinieciskajām mēbelēm apskatāmajā periodā atstāja vēl divi meistari ; Georgs Heplevaits [ darbības uzplaukums attiecas uz 1775. -1789. gadiem ] , un Tomass Šeratons [1790. -1804. gadam ].

Angļu klasisko mēbeļu attīstībā var nosacīti izdalīt trīs posmus ; Heplevaita stils , kas tūlīt sekoja aiz Čipendeila stila [ 70-to gadu vidus ] , atbilst franču Ludviķa XVI. stilam. Šeratona stils [ pēc 1790. gada ] pārstāv stingro klasicismu , brāļu Ādamu daiļradi saista ar angļu ampīra agrīno stadiju.

Par Heplevaita mēbelēm , par formu raksturu , ar kurām viņš operēja , mēs varam spriest galvenokārt pēc viņa projektiem , kas tika izdoti 1788. gadā albumā ar nosaukumu ''Ihe cabinetmakers and upholstereris guide''. Šā lielā XVIII. gadsimta angļu mēbeļu meistara izgatavotie priekšmeti atšķiras ar vienkāršu formu , elegantumu , vieglumu ; atsevišķas detaļas , iezīmētas ar slīdoši izliektām līnijām , vēl ar vien parāda saikni ar iepriekšējā posma mēbelēm , ar Čipendeila stilu.

Vieglu izliekumu saglabā arī kvadrātveida un apaļie griezumi , uz leju sašaurinošās kājiņas [ mēbelēm sēdēšanai ].

Katrīnas klasicisma mēbeles.

XVIII. gs. pirmā pusē krievu mājokļu iekārtojums bija ļoti nabadzīgs. Katrīna II savās piezīmēs 1751. gadā atzīmē hronisku mēbeļu trūkumu pat krievu pilīs. Galmā šajā laikā - raksta viņa - bija tāds mēbeļu trūkums , ka tos pašus spoguļus , gultas krēslus ,galdus , kumodes , kuras kalpoja ziemas pilī , veda līdz uz vasaras pili , bet no turienes uz Pēterhofu , pat uz Maskavu. Šo pārbraucienu laikā daudzas mēbeles sasitās un salūza. Pēc savas nākšanas pie varas Katrīna centās izlabot šo trūkumus , un viņas laikā pilis pildījās ar daudzveidīgām mēbelēm. Sākumā šīs mēbeles atradās stiprā rokoko stila ietekmē, kurš pakāpeniski sāk iztaisnot izliektās līnijas dīvānos , krēslos , atzveltnes krēslos , pamazām pārejot uz taisnām klasiskām formām. No ārzemēm atvestās atsevišķās franču mēbeles kalpoja par paraugiem, kurus atkārtoja krievu mēbeļnieki , dzimtļaužu sarkankoka meistari.

Tiesa gan , viņu mēbeles iznāca masīvākas un izturīgākas, ar lielu koka rezervi , bet , neskatoties uz to , tās turpināja turpmāku to klasisko formu attīstību , kuras sāka veidot franču meistari Ludviķa XVI. laikā. Katrīnas laika beigās krēslos antīkie bultu maki un bultas koķeti apvīti ar lentēm aizstāj krēsla kājas un atzveltnes stūrus , tiem virsū tiek izveidots vainags ar no tā atejošām lentām. Elkoņa balstu konstrukcijām ir tādi izliekumi , kas atgādina Ludviķa XVI. krēslus. Tāda paša rakstura ir griezumi dīvāniem. Tajā laikā vēl nebija iemācījušies saprast un novērot koka šķiedru skaistumu , Tāpēc visas mēbeles vai nu apzeltīja vai krāsoja ar eļļas krāsu baltā , gaiši rozā , gaiši zilā , gaiši zaļā un citās krāsās ar vieglu apzeltījumu , kas noslēdza koka faktūru. Galdi satur tos pašus griezto izgreznojumu elementus kā franču galdi.

Slaveno franču mēbeļnieku - Benemana , Gamba , Rīzenera , Žakoba u.c. izstrādājumi tika speciāli pasūtīti Katrīnas pilij. Tagad tie glabājas Valsts Ermitāžas zālēs. Tādi ir galdi , konsuli , kā arī saliekamie biroji - cilindri ar brīnišķīgi inkrustētām sieniņām un bronzas apkalumiem. Šajos birojos vienlīdz bagātīgi ir apdāvinātas visas ārējās daļas , bet iekšā lielas skaistas atvilknes. Ne reti ļoti sarežģīti mehānismi slēpj pieeju slepenām atvilknēm un skapīšiem. Sevišķi sarežģīti mehānismi bija Rīzenera gatavojumiem - birojiem un rakstām galdiem- sekretāriem.

Krievu klasicisma sadzīves mēbeles .

XVIII. gs. sākums.

Literatūra par krievu mēbelēm ir diezgan nabadzīga un nesniedz nepieciešamo priekšstatu par tām. Tika izdotas dažas nelielas brošūras un žurnālu raksti , kuriem bija gadījuma raksturs , tie bija veltīti dažiem krievu mēbeļu paraugiem. Ja ņem vērā īstus datus par krievu mēbeļu attīstību , kurus savās grāmatās ''Mēbeles un Mēbeļu stili'' min N. Soboļevs , tad pētnieciskās un teorētiskās literatūras šajā jomā gandrīz nav.

Pievēršoties labākajiem krievu mēbeļu paraugiem , studējot un analizējot to mākslinieciskos un tehniskos principus , jāatzīmē , ka tie izraisa interesi arī mūsdienās. Sevišķi tas attiecināms uz krievu XVIII. gs. beigu un XIX. gs. sākuma mēbelēm , kad krievu mēbeļu meistaru māksla sasniedza augstu māksliniecisko līmeni.

Ērtas lietošanā , vienkāršas un lakoniskas pēc formas , tajā pat laikā pārdomātas proporcijas ,ar spilgti izteiktu izteiksmīgumu konstrukcijā , ar prasmīgu koksnes šķirnes un tekstūras izmantojumu , labākajiem šā laika mēbeļu paraugiem piemīt vērtīgas īpašības , kuras var radoši izmantot projektējot mūsdienu mēbeles. Krievu XVIII.gs. otrās puses un XIX. gs. sākuma arhitektūrai raksturīgs klasicisms. Tāpat jāatzīmē , ka ļoti raksturīgi klasicismam Krievijā bija arhitektūras un dekoratīvi lietišķās mākslas stilu vienotība , ar kuras darbiem bija piepildīti tā laika celtņu interjeri.

Tāpēc arī tikpat patstāvīga un savdabīga kā krievu klasicisma arhitektūra bija arī dekoratīvi - lietišķā māksla ar savu galveno nozari - mēbelēm.

Pēc formas , materiāla un apdares klasicisma mēbeles Krievijā var iedalīt divās diezgan atšķirīgās grupās. Pirmā grupa ietver unikālas parādes mēbeles, kuras galvenokārt atrodas lielās pilīs. Pie otrās grupas var pieskaitīt pieticīgas sadzīves mēbeles , kuras lietoja muižnieku lauku muižās un pilsētas mājās.

Pils mēbeles bija vairāk parādes mēbeles pēc savas formas. Tās bija bagātīgi rotātas kokgriezumiem , apzeltītas un bieži apdarinātas ar bronzu. Šīs mēbeles bija domātas oficiāliem apartamentiem , tās izcēlās ar svinīgumu.

Lielu daļu mēbeļu izgatavoja pēc lielāko krievu arhitektūras meistaru projektiem.

Tā piemēram , mēbeles Pavlovskai projektēja Varoņihins. ''Angļu pils '' mēbeles tika izgatavotas pēc Kvarengi projektiem. Mēbeles projektēja arī Stasovs , Žilardi , Grigorjevs. Sevišķi daudz pils mēbeļu projektu izstrādāja Ross. Šīs mēbeles izgatavoja prasmīgākie krievu meistari.

Pils mēbeļu vienreizējus deva iespēju to autoriem izmantot sarežģītas formas , dārgu eksotisku koksni , dārgus bronzas gleznojumus utt.

Pavisam citādi bija ar krievu klasicisma laika vienkāršajām sadzīves mēbelēm. Pa lielākai daļai šīs mēbeles izgatavoja pēc meistaru vai nelielu mēbeļu darbnīcu īpašnieku projektiem.

Protams , ka meistari ielika savos izstrādājumos daudzveidīgas mākslinieciskās gaumes , visas uzkrātās zināšanas un prasmes , koksnes apstrādes , apdares un dekora paņēmienus. Tas izpaudās krievu , tā laika sadzīves mēbeļu formās , kuras tika bagātinātas no neizsmeļamā tautas mākslas avota. Lielu daļu mēbeļu izgatavoja dzimtļaužu meistari , kuri vienmēr piederēja pie lielo muižnieku muižas ļaudīm.

Nozīmīgās un pazīstamās mēbeļu darbnīcas , kurās strādāja dzimtļaužu meistari , bija ''Arhangeļskas'', ''Ostankinas'' muižās , kā arī Kurskā un citās pilsētās.

Starp krievu mēbeļu meistariem ar savu mākslu sevišķi izceļas Zeņins , Naščokins , Sidarovs , Utočkins - Maskavā un Maskavas apgabalā , Ivans Rudins , Andrejs Fjodarovs un citi -Vjatkā , kur XVIII. gs. beigās radās nozīmīgs mēbeļu centrs.

Šis darbs ir veltīts XVIII. gs. beigu un XIX. gs. pirmā ceturkšņa krievu klasicisma mēbeļu aprakstīšanai un izmērīšanai. XVIII. gs. beigu mēbeles izraisa lielu interesi. To jaunās mākslinieciskās vērtības bija atkarīgas no tā lūzuma , kurš tajā laikā notika formās , dekorā un apdarē. Mēbeles zaudēja nedabiskumu un greznumu , kuri bija raksturīgi XVIII. gs. pirmajai pusei un vidum.

Līdz ar mēbeļu izgatavošanu , lai apmierinātu salīdzinoši neliela patērētāju loka intereses [muižnieku kā arī veidojošās buržuāzijas ] , šajā laikā tika izveidotas speciālas mēbeļu ražotnes , kuras izgatavoja mēbeles diezgan lielā skaitā.

Ievērojami paplašinājās arī iekārtu asortiments , kurš paredzēts parādes un dzīvojamām istabām , zālēm , viesistabām , kabinetiem , ēdamzālēm , guļamistabām , koridoriem.

Tā , piemēram , var nosaukt sekojošus mēbeļu veidus atkarībā no telpām , kurām tās paredzētas ;

1) zālēm - atzveltnes krēsli , krēsli , kā arī dažādu izmēru un veidu dīvāni , dažādas formas galdi , konsulu galdi , skapīši , spoguļi , ekrāni.

2) viesistabām - krēsli , dīvāni , sekretāri , biroji , dažāda tipa galdi , heridoni , kāršu galdiņi , aizslietņi , etažeres , skapji porcelānam , trimo , spoguļi , paliktņi ziediem.

3) kabinetiem - rakstāmgaldi , biroji , sekretāri , krēsli , atzveltnes krēsli , dīvāni , grāmatu skapji , ekrāni.

4) ēdamistabām - dažādas formas pusdienu galdi , parastie un izvelkamie galdi , ''četrdessnieki '', ''zirneklīši'', atzveltnes krēsli un krēsli , bufetes , pusbufetes , servanti , skapji traukiem , trauku skapīši.

5) guļamistabām - gultas , kušetes , turku dīvāni , drēbju skapji , kumodes , nakts galdiņi , darba galdiņi.

6) priekšnamiem - vienkāršie dīvāni [krāsotie un pulētie] no lētām koku šķirnēm , krēsli , pakaramie , galdi zem spoguļiem.

Tiek dotas visraksturīgākās XVIII. gs. beigu un XIX. gs. sākuma mēbeļu estētiskās un tehniskās īpašības.

Galvenā tā laika mēbeļu īpatnība , kas raksturīga krievu klasicismam , ir nesaraujama vienotība ar tā laika arhitektoniskajiem interjeriem.

Interjeru arhitektonisko formu vienkāršība , lakonisms un skaidrība, jebkuru pārmērību trūkums dekorā un apdarē, sienu gluduma apvienojums ar iezīmētajiem profiliem un karnīzēm - tas viss labi harmonēja ar mēbelēm. Stingra simetrija un formu lakonisms , raksturīgi klasicisma arhitektūrai , valdīja arī mēbelēs , kurās gandrīz nebija asimetrisku risinājumu. Mēbeļu formas un kompozīcijas tika veidotas pēc likumiem , kuri raksturīgi arhitektūras kompozīcijām. Tādu pat vai līdzīgu ornamentu izmantošana kokgriezumos mēbelēs , kā sienu un griestu izgreznošanā veicināja interjera vienotību un labāku māksliniecisko izteiksmīgumu.

Ornomentācija tika vadīta balstoties uz klasisko antīko tēmu un krievu nacionālo motīvu izmantošanu.

Neskatoties uz to , ka mēbeļu izgatavošanai izmantoja daudzas vietējās koku šķirnes [riekstu , bērzu , papeli , apses, osi u.c.] , izstrādājumi gandrīz vienmēr tika krāsoti atdarinot sarkankoku , kurš tajā laikā bija modē. Importētā sarkankoka deficīts un augstā cena zināmā mērā ietekmēja krievu mēbeļu formu veidošanos. Krievu zīmētājiem un meistariem radās uzdevums , kā efektīgāk izmantot [sarkankoka finieri]. Ar šo uzdevumu meistari tika galā spīdoši , radot mēbeles , kuras bija brīnišķīgas pēc formas un tajā pat laikā , visvairāk piemērotu finiera plašākai pielietošanai. Zāģētā finiera izgatavošanas paņēmieni Krievijā tajā laikā pilnveidojās. Finiera biezums ievērojami samazinājās , pateicoties kam tas kļuva lētāks un ērts darbā.

XVIII. gs. 70-tajos gados pirmo reizi mēbeļu izgatavošanai sāka izmantot Karēlijas bērzu , kurš blakus sarkankokam ieguva plašu pielietojumu.

Galvenā apdares metode bija augstas kvalitātes pulējums,

kas vislabāk izcēla koksnes dabisko skaistumu. Retāk tika izmantota krāsošana ar necaurspīdīgām krāsām , galvenokārt ar baltu.

Visplašāk pielietotais dekora paņēmiens kokgriešana bija vai nu tieši pa masīvu , vai arī tika pielīmēts priekšmetu. Dažreiz griezums tika apzeltīts.

Bronzas izgreznojumi mēbelēm XVIII. gs. beigās sastopami reti , diezgan reti tie bija arī XIX. gs.

XVIII. gs. otrā pusē plaši sastopama inkrustācija un ģeometrisko ornamentu izmantošana mēbeļu dekorā XVIII. gs. beigās tiek pielietota ievērojami retāk un XIX. gs. sākumā gandrīz izzūd.

Krievu klasicisma mēbeļu apdares īpatnība bija atturība , kas veicināja koksnes dabisko dekoratīvo īpašību atklāšanu. Krievu mēbelēm šajā laikā bija raksturīgi lieli gludi laukumi , kuros sevišķi labi varēja pavadīt koksnes skaisto tekstūru. Dažādu veidu griešana , kuru pielietoja tikai nelielā daudzumā , tikai pasvītroja mierīgo mēbeļu virsmas gludumu.

Apskatāmā perioda laikā krievu mēbeļu formu attīstība pārdzīvoja ievērojamas izmaiņas. Kaut gan ir grūti noteikt vairāk vai mazāk precīzas šo izmaiņu hronoloģiskās robežas. Mēbeles , kas pēc savas formas bija raksturīgas agrākiem gadiem , tika radītas arī vēlākos gados. Beidzot, mēs sastopam priekšmetus , kuru formām ir pārejošs raksturs.

Krēsli , atzveltnes krēsli , dīvāni , mēbeles sēdēšanai [atpūtas krēsli , krēsli un dīvāni ] , kas attiecas uz klasicisma periodu , var iedalīt pēc formālām un konstruktīvām pazīmēm trīs atšķirīgās grupās.

Visi mēbeļu konstruktīvi elementi tika izgatavoti no veselas masīvas koksnes bez finiera izmantošanas. Priekšējās kājas tika veidotas nosmailinātas , uz leju sašaurinātas. Raksturīga atzveltnes krēslu īpatnība bija sarežģītā sānu atzveltņu forma , kurām bieži bija izliekums abos virzienos.

Lielākoties atzveltnes bija cietas un masīvas vai finierētas , bet dažreiz daļa atzveltnes tika veidota pusmīksta , apsista ar dekoratīvu audumu no iekšpuses un ārpuses. Vislielāko pēc formas un konstrukcijas, interesi izraisa trešā grupa , kuras parādīšanos var datēt ar XIX. gs. sākumu.

Kas attiecas uz konstrukcijas izturīgumu , tad par to var spriest kaut vai pēc tā , ka liels daudzums krēslu un atzveltnes krēslu ir nonākuši līdz mums pēc 130-150. gadu nepārtrauktas lietošanas.

Mākslinieciski - dekoratīvā ziņā krēslu un atzveltnes krēslu sāni , pateicoties pielietotajai konstrukcijai , deva plašas iespējas nebeidzamām izzāģētā zīmējuma variācijām.

Lielākoties sānu , kā arī visa priekšmeta zīmējums , parādīja veiksmīgu antīko motīvu savienošanu ar tajā laikā izstrādātajām krievu mēbeļu īpatnējām formām un ornamentiem.

Sānu finierējums tika veikts tikai ''augumā ''[''stāvus''] t.i., ņemot finiera tekstūru pa vertikāli.

Sevišķu interesi izraisa šīs grupas dīvāni , kuriem bija neparasta konstrukcija. Dīvānu atzveltnēm , parasti cietām , bija apdare skaisti piemeklēta finiera veidā.

Kokamatnicības attīstība Latvijā .

Latvijā kokapstrāde izveidojās par patstāvīgu amatnicības nozari feodālisma laikmetā. Kokamatniekie-

kiem bija dažādas nozares , kurās viņivarēja specializē-

ties /namdari, galdnieki, rātnieki, mucinieki /. Kokamat-

nieki, tāpat kā citu amatu meistari , apvienojās organizā-

cijās pēc profesionālās piederības - cunftēs . Rīgā amatnieku organizēšanās uz profesionāliem pamatiem pamatiem notika diezgan vēlu . Tādu amatu ir ļoti maz, kas būtu izveidojuši cunftes jau 14. gs. Galvenais amat-

nieku apvienošanās laikmets ir 15. un 16. gs. Galdnieki,

savā cumftes amata grāmatā , raksta , ka tie līdz 1535.

gadam bijuši bez kādas organizācijas un katrs strādājis

pēc savas patikas , turējis arī zeļļus un mācekļus , neska-

toties uz to , vai tas pats kārtīgi amatu mācējis , vai nē.

Tad tie sanākuši kopā un nosūtijuši meistaru Rauertu uz

Rēveli pēc šrāgas /statūtiem / , ko Rēveles galdnieki , par

dārgu naudu , ieguvuši no Lībekas . Noraksta dabūšana no Rēveles izmaksājumi 50 markas. Tikai 1542. gadā

Rīgas rāte šīs šrāgas apstiprinājusi un galdnieki uzdāvi-

nājuši rātei kantora mēbeles . Laika gaitā cumftes izvei-

dojās par ļoti nozīmīgām amatniecības apvienībām , ku-

rām bija arī politiska ietekme . Cumftes izstrādāja noteikumus un ierobežojumus visiem amatniekiem . Tas

veicināja amatniecības attīstību un amatnieku meistarības

celšanu . Tās , saviem biedriem , rīkoja arī dažādus reli-

ģiskus , kūltūras un izpriecu pasākumus . Cumftēs piede-

rēja arī savi altāri baznīcās . Cumftes šrāgas noteica , ka

nodarboties ar amatu , atverot savu darbnīcu , drīkstēja tikai cumftēs apvienotie meistari , kuru skaits cumftē bija

stingri noteikts . Par meistariem uzņēma tikai labi sagata-

votus amatniekus . Viņiem bija zināmu laiku jāstrādā kā

mācekļiem pie kādas no cunftes meistariem . Māceklim bija jāveic visi darbi , kurus meistars uzdeva , arī tie , kuri neattiecās uz amata apgūšanu . Kad meistari uzskatī-

ja , ka māceklis pietiekami labi apguvis amata pamat-

iemaņas , viņš pie šķīra tam zeļļa titulu . Zellim bija

meistaru un doties uz citām pilsētām ''vandarēt '' , t. i. ,

daudz vairāk tiesību nekā māceklim . Viņš varēja pamest mācīties amatu ceļojot. Zellim vairs nebija jāpilda meis-

tara uzdotie mājas apkopšanas darbi. Par savu darbu

viņš saņēma ēdienu pie meistara galda , dažkārt arī sa-

maksu naudā . Lai kļūtu par meistaru , zellim vajadzēja

izpildīt vairākas cunftes šrāgas noteiktas , prasības ; jāuz-

rāda dzimšanas apliecība par ''brīvo '' izcelšanos , jābūt vācietim , jāizstrādā meistarstiķis , jāiemaksā cumftes ka-

izpildīt , tad par ''mūžīgajiem '' un bija spiesti strādāt meistara virsvadībā visu mūžu . Cunftes saviem biedriem

izdeva ierobežojumus noteikumus arī par darba kvalitāti ,

cenu , mācekļiem un tamlīdzīgi. attīstoties ražošanai un

konkurencei , cunftes , lai nosargātu savus ienākumus un

privilēģijas , pieņēma arvien stingrākus noteikumus , tā-

dejādi kļūstot par kavēkli ražošanas attīstībai . 19. gad-

simtā arvien lielāks kļuva ''bītnieku '' / amatnieku , kuri strādāja bez cunftes atļaujas / skaits. Konkurencei palie-

linoties , cunftes nespēja pretoties un pēc 1866. gada pie-

ņemtā likuma ''Par amatniecības rūpniecības brīvību '' ,

tās zaudēja savu vadošo lomu amatniecībā. Radās daudz privāto darbnīcu un amatniecība straujiattīstijās , pārvei-

dojoties ar laiku par rūpniecisku ražošanu. Amatniecība

saglabājās līdz 1944. gadam un arteļu veidā līdz piecdes-

mitajiem gadiem , kad privātās darbnīcas likvidēja un visas ražotnes nacionalizēja. Kokamatniecības metodes un tradīcijas saglabāja meistari , kuri nodarbojās ar koka

sē noteikta naudas summa , jāsarīko mielasts cunftes meistaram . Par meistaru zellis varēja kļūt arī , aprecot

meistara atraitni . Tā kā daudzi zeļļi nespēja šīs prasības māksliniecisko apstrādi - kokgriesšanu , intarsiju , virpo-

šanu. Latvija ir mežiem bagāta zeme un kokapstrāde mūsdienās ir viena no visperspektīvākajām nacionālās ražošanas nozarēm. Sakarā ar politiskajām un ekanomiskajām pārmaiņām , Latvijā ir radies liels pieprasījums pēc kvalitatīviem un mākslinieciski augstvērtīgiem koka izstrādājumiem un amatniekiem , kuri spētu šādus pasūtijumus īstenot. Kokamatniecība ir interesanta un radoša specialitāte , kā arī ir plašas specializēšanās un darba izvēles iespējas. Tādēļ mūsdienās kokamatniecība ir kļuvusi ļoti populāra. Daudzas profesionāli tehniskas , kuras agrāk sagatavoja strādniekus rūpnīcām , kļuvušas par amatniecības skolām un , mainot prgrammu , piesaistot kvalificētus amata meistarus , sagatavo jaunus amatniekus , kuri spējīgi patstāvīgi un kvalitatīni strādāt. Tas viss veicina kokamatniecības atdzimšanu un jauniešu interesi iemācīties

Mēbeles apraksts.

Manis izvēlētais krēsls pieder pie klasicisma stila. Krēsls ir raksturīgs stilistiski un konstrukcionāli , tā laika mēbelēm. Tas ir racionāls pēc uzbūves , ērts , mākslinieciski interesants. Īpatnējās šī krēsla daļas ir atzveltnes kokgriezums un virpotās , kokgriezumiem apveltītās priekšējās kājas. Atzveltne ir parastā augstumā, izliekta vertikālā veidā.

Roku balsti ir veidoti no masīvas koksnes , bez kokgriezumiem. Krēsla kokgriezumi ir ļoti raksturīgi klasicisma laikmetam. Aizmugurējās kājas ir četrkantainas , izliektas un novietotas slīpi.

Sēža ir taisna , parastā augstumā [464mm]- kopā ar polsterējumu. Krēsla polsterējamā daļa no priekšas uz aizmuguri paliek šaurāka.

Tās polsterējums ir mīkstais , kura pamatā tiek izmantots paralons [biezais].

Vispopulārākais no kokiem , ko izmanto šāda tipa krēsliem , ir sarkankoks, krievijā arī karēlijas bērzs. Visas krēsla konstruktīvās daļas tiek gatavotas no bērza. Sarkankoks mēbeļrūpniecībā ir visizplatītākais eksotisko sugu koks , jo tam ir daudzas nokrāsas - no dzeltenīgi rozā līdz sarkanbrūnam un violetam. Tekstūra ir lentveidīga ar pamīšus kārtotiem pretējās šķiedras virzieniem. Tā ir gan spīdīga , gan matēta. Sarkankoka koksnei ir diezgan lielas poras , un , griežot , tās dažkārt drūp. Toties šo cieto koksni ir viegli krāsot un citādi apstrādājot. Karēlijas bērza tekstūra parasti ir baltanbrūnā krāsā , ar rozīgu vai gaiši brūnu nokrāsu. Koksne ir cieta , diezgan trausla , labi apstrādājama.

Galdi.

No daudzajiem galdu veidiem , kuri attiecas uz XVIII. gs. beigām un XIX. gs. sākumu , līdz mums vismazāk nonākuši galdi , tajā izpratnē , kāda mums ir tagad

Runa ir par taisnstūra galdiem , apaļajiem un ovālajiem , kuriem bija dažāda konstrukcija , kas ļāva galda izmērus pēc vēlēšanās palielināt. Izplatītas bija tajā laikā dažādas formas pie dīvāna galdi. Visbiežāk tiem bija viena kāja , bet bija arī citas formas galdi. Tā kā viņi parasti atradās parādes istabās , un tiem bija dekoratīva nozīme , šo galdu formas un dekors bija diezgan bagāti un sarežģīti.

Plaši bija izplatīti kāršu galdi ar salokāmiem vākiem , kā arī dažādu izmēru un formu nelieli galdiņi , kuriem bieži vien bija dekoratīva nozīme.

Galdiņš ''bobiks'' tika izmantots kā dāmu darba galds , savu nosaukumu tas ieguvis no sava vāka formas , kurai bija pupas forma.

Konsulu galds bija paredzēts , lai uz tā novietotu dekoratīvus priekšmetus , tie vienmēr atradās pie sienas. To konstrukcija un forma atgādināja konsoli.

Oriģināli un interesanti ir tā laika rakstāmgaldi.

Rakstāmgaldi ar skapīšiem sastopami reti. Biežāk sastopami galdi ar četrām kājām , to raksturīga īpatnība bija uz virsmas savdabīgas ''celtnes'', kas sastāvēja no atvilknēm , skapīšiem. Šīs ''celtnes'' piešķīra galdam arhitektonisku un monumentālu skatu , tajā pat laikā bija ērtākas lietošanā nekā atvilknes , kas novietotas lejā zem galda skapīša

Nav komentāru: