Referāt par visdažādākajām tēmām un nozarēm, absolūti PAR BRĪVU.

Matereāli, kas tev var noderēt mācībās, gatavojoties pārbaudījumiem, vai vienkārši apmierinot savu ziņkārību

Budisms

Kārļa Ķibilda

referāts vēsturē

Reliģija

2000. gada 7. maijs.



Budisms

Budisms ir viena no Pasaules lielākajām reliģijām . Lai gan radusies Indijā, tā tagad pastāv galvenokārt citās Āzijas zemēs. Budisms ir vēsturiska reliģija, jo tās sākumi saistīti ar reālās personas Šākjamunī, jeb Sidhārtas Gautamas Budas darbību.

Budisms ir liela pasaules reliģija , kurasākotnes meklējama Indijā. Tas pamatlicējs Šākamajuni jeb Sidhārtha (pāli val,; Sidhātha) Gautuma Buda (sanskr buddba - Apskaidrotais, atmodinātais), kas dzīvojis 563. - 483. g. pr. Kr.Indijas - Nepālas pierobežā un darbojies tagadējo Utarpredešas un Bihāras štatu apvidū. Ilgu laiku budisms bija Indijas galvenā reliģija, līdz tas pamazām sāka izplatīties ārpus Indijas, un mūsdienās jau vairums budistu mīt citās Āzijas zemēs - Indoķīnas valstīs, Japānā, Ķīnā, Šrilankā un citur.

Jaunajos laikos izveidojušies divi atšķirīgi budisma virzieni: hīnajāna (līdz mūsdienām saglabājies tikai viena hīnajānas skola - theravāda) un mahanāja. Šie nosaukumi (tulkojumā "mazie rati " un "lielie rati") apzīmē mazāko un lielāko "pestīšanas līdzekli" un attiecas uz dažādiem svētajiem rakstiem., kurus cilvēki uzskata par autoritatīviem. Atšķirības ir jautājumā par to, ko attiecīgie Budas sekotāji godā - īsto un pareizo mācekli, vai debesu būtni, kas palīdzētu cilvēkiem sasniegt pestīšanu.

Budisma hronoloģija

Priekš kristus

563. - 183. g. (?) Sidhārtha Gautuma Buda Sangha - mūku draudze

300. - 200. g. Izplatīšanās Indijā

268. - 232. g. Ašokas valdīšana Hinajānas (therevādas) budisms

Pēc Kristus

ap 100. g. Mahajānas budisms

ap 200. g. Nāgārdžuna un šūņjavādas skola

ap 400. g. Jogāčāras skola

5. - 7. gs. Budisma noriets Indijā

4. - 9. gs. Izplatīšanās Ķīnā

6. gs. Izplatīšanās Japānā

7. gs. Izplatīšanās Tibetā

Budismā, vismaz tā senākajā attīstības posmā, tāpat kā džainismā nav ieskata par Dievu un dvēseli. Budas mācību nav viegli saprast, jo te mēs saskaramies ar cita rakstura pieeju Dieva un dvēseles jēdzienam. Piemēram, ja mums gadās grūtības vai nepatikšanas dzīvē, mēs parasti meklējam cēloņus ārpus mums un mēģinām tos novērst. Tāpat mēs gribam atrast dzīvē pastāvīgas un nemainīgas vērtības. Gautamam Budam šādas pieejas liekas nepieņemamas.

Budas dzīve un darbība

Dažādos avotos minēti dažādi Sidhārthas Gautumas Budas dzīves dati, bet visi attiecas uz 6.gs. priekš Kristus. Droši zināms tas, ka viņš dzimis Kapilvestu (tag. Nepāla) kā vitējā valdnieka Šudhodanas dēls.

Tātad viņš cēlies nevis no Bramīnau, bet no valdnieku un karotāju varnas. Dažkārt viņš dēvēts arī par Šākjamunu [sakju (cilts) gudrais. Sidhārtha audzināts pilī, aizsargāts no pasaules. Attiecīgā laikā viņš apprecējis princesi Jašodharu, un viņam bijis dēls Rahula. Vairāki dziļi pārdzīvojumi (sastapšanās ar slimnieku, nabago un mironi) esot izraisījuši nopietnas pārdomas un mudinājuši pievērsties reliģijai. Vēlāk viņš atstājis pili un ģimeni, lai uzsāktu reliģiskus meklējumus kā apkārtklejojošs askēts. Savā laikā viņš izmēģinājis dažādas mācības, bet tas neesot sniegušas apmierinājumu.

Dažādu reliģisko skolotāju, kā minēts, runājot par hinduismu, tolaik bijis daudz, it īpaši Gangas ielejā ap Kāšī pilsētu, un jaunā Gautismas meklējumi ir labi saprotami.

Kādu 30 gadu vecumā Sidhārtha Gautuma esot piedzīvojis apskaidrību Bodhgaja un kļuvis par budu. Viņš sācis sludināt. Pirmo sprediķi Gautama esot teicis Sarnathā. Turpmāk viņš pievērsies trim tā sauktajiem dārgumiem: apskaidrotībai, budas mācībai - dharmai un mūku draudzei - sanhai. Mūža vēlākajos gados Sidhārtha Gautuma ir apkārtklejojošs skolotājs un mūku brālību organizētājs, bet 80 gadu vecumā miris.

Gautuma darbojies galvenokārt Indijas ziemeļaustrumu daļā no Gangas lejteces līdz Himalaju pakājei un darba turpināšanu uzticējies savu sekotāju draudzei. Viņš nav atstājis nevienu rakstu pieminekli, un par viņa mācību zināms tikai no mācekļu atmiņām.

Ko Sidhārtha Gautuma mācīja? Viņš runā par četrām cildenām patiesībām savas mācības pamatā.

1. Cilvēka dzīvei raksturīgas ciešanas, kas parādās visās dzīves norisēs (piem., dzimšanā, slimībās, nāvē).

2. Ciešanu cēlonis ir mūsu kaislības un vēlmes.

3. No ciešanām iespējams atbrīvoties, ja atbrīvojas no vēlmēm. Gautuma ir līdzīgs ārstam, kas cilvēkam paraksta zāles, tātad zāles pret ciešanām ir mūsu dzīves pārveidošana.

4. No vēlmēm iespējams atbrīvoties, ejot t.s. astoņposmu ceļu. Tam ir astoņi soļi:

1) pareiza ticība,

2) pareizi lēmumi,

3) pareiza valoda,

4) pareiza darbība,

5) pareizs dzīvesveids,

6) pareizi centieni,

7) pareiza domāšana,

Īpaši svarīgi ir pēdējie soļi. Tikai pašā pēdējā solī cilvēks var sagaidīt ciešanu izbeigšanos. Pēdējais solis ir līdzīgs transam, kad cilvēks vairs nejūt sakari ar pasauli. Ja tā, tad vairs nav ciešanu.

Budas mācības pamatā bija uzskats, ka dzīve un pasaulē tiešām nekas patstāvīgs.

Dzīves mērķis ir nivāna (pāli nibbāna). Burtiskā tulkojumā tas nozīmē "apdzīšana". Sasniedzot dzīves augstāko mērķi, izbeidzas viss, arī ciešanas. Atklājot mums mūsu nepastāvību, neviens vairs necietīs.

Sidhārthas Gautumas mācība guva zināmu popularitāti. Pareizais vidusceļš nepieminēja kalpošanu dievībām, priesterus un to varu. Šo ceļu varēja iet katrs, kas vēlējās, jo Gautuma noraidīja varnu jeb kastu iekārtu, tāpat neatzina atšķirības starp vīrieti un sievieti. Tā kā mācībā bija runa par ciešanām un novēršanu, tā bija tuva vienkāršiem cilvēkiem.

Budisma izplatīšanās pasaulē

Budisma straujā izplatīšanās Āzijā - īpaši Ķīnā un Japānā - notika mahajānas ietekmē, tādēļ lielākā daļa ķīniešu un japāņu budistu novirzienu un skolu pieder pie mahajānas tradīcijas. Arī plaši pazīstamajai čaņ (dzen) budistu skolai ir mahājānas ievirze.

Ķīnā budisms parādījās 1. gs. pēc Kr., bet tā galvenais attīstības posms bija 4. - 9. gs., it īpaši periodā, kad Ķīnas valdnieki bija budisti (sākot no Sui dinastijas 581.g., līdz pat 845.g.). Pazīstamā budistu domātāja Kumāradžīvas vadībā 5.gs. tika pārtulkoti ķīniešu valodā galvenie mahanājas budistu raksti. Lai gan budistiem laiku pa laikam bija jāsastopas ar sīvu pretestību no Konfūcijas sekotāju puses un bija vajāšanas periodi, Tanu dinastijas laikā (618.-907.) ir lielā mērā Ķīnas budisma "zelta laikmets", kas nodrošināja budismam patstāvīgu vietu ķīniešu kultūrā kā vienai no trim Ķīnas galvenajām reliģijām.

Zīmīgi, ka šī attīstība norisinās laikā, kad budisms pamazām zaudē savu ietekmi Indijā, un budistu domāšanu lielā mērā noteic ķīniešu budisti.

No Ķīnas budisms nonāk Korejā un vēlāk Japānā.

No daudzajām Ķīnas budistu skolām jeb sektām vispazīstamākās ir divas:

1. Cintu skola, kas ir īpaši saistīta ar Amithu - Mūžīgās gaismas budu, kas valda "Tīrajā un laimīgajā zemē".

2. Čaņ - Meditācijas skola, pēc tradīcijas nonāca Ķīnā ar indiešu sludinātāju Bodhidharmu (470 - 543), un tā esot cēlusies no Gautamas Budas ārpus budistu svētajiem rakstiem.

Japānā budisms nonāca 6. gs. pēc Kristus, un tur tam bija jāsastopas ar japāņu seno tautas reliģiju sinto. Nauras ar daudzajām Budas statujām izveidojās par budisma centru Japānā. Tā kā budisms nāca no Ķīnas, tad lielākā daļa dažādo Ķīnas budistu skolu attīstījās Japānā. Tas īpaši sakāms par dzen (čaņ) budismu, kas te kļuva īpaši populārs. Meidzi valdības laikā (1868 - 1912) budisti piedzīvojuši vajāšanu.

Tibetā budisms parādījās tikai 7. gadsimtā. Te tas apvienojas ar bona reliģiju - vietējo dabas reliģiju un tantrismu izveidojot lamaismu. Tibetas budisms stipri atšķiras no citām budistu grupām, jo gadu simteņiem ilgi, līdz pat mūsu gadsimta 50. gadu sākumam, visa politiskā vara Tibetā atradās budistu mūku rokās un to vadīja dailalamas rokās. Dažādās budistu skolas atspoguļoja cīņu par politisko varu Tibetā.

No Indijas budisms izplatījās arī Nepālā, Butānā, Taizemē, Laosā un atsevišķās Indonēzijas rajonos.

Politiskie apstākļi bieži vien ir ierobežojuši budisma izplatīšanos. Mongoļu iebrucēji no ziemeļiem un islama izplatīšanās Āzijā lielā mērā satricināja budismu Indijas subkontinentā. Jaunākajos laikos komunisma attīstība Ķīnā - īpaši pēc 1949. g. - ir sagādājuši budismam lielus zaudējumus. Budisma ciešā saistība ar klosteriem un mūkiem vienmēr darījusi to ļoti viegli ievainojamu no valsts varas puses. Ja iznīcina klosterus un izklīdina mūkus un mūķenes, budismam ir grūti pastāvēt. Budisms nav arī cieši organizēta reliģija. Tikai mūsu gadsimta 50. gados ir bijuši nopietnāki mēģinājumi apvienot visas pasaules budistus (World Fellowship of Buddbist Council u.c. pasākumi). Stiprākie un enerģiskākie ir japāņu budisti, kas atbalstījuši budistu darbību arī citās zemēs, piemēram, budistu svētvietu un uzturēšanu Indijā.

Izmantotā literatūra

"Pasaules reliģija" Maiztla Lenglija

"Ticības ceļos" V. V. Klīve

"Pasaules reliģija" enciklopēdija

"Zīmes un simboli"

"Ieskats kultūras un reliģijas vēsturē" A. Mūrnieks

Nav komentāru: