Referāt par visdažādākajām tēmām un nozarēm, absolūti PAR BRĪVU.

Matereāli, kas tev var noderēt mācībās, gatavojoties pārbaudījumiem, vai vienkārši apmierinot savu ziņkārību

Kristīgās ticības mācības ceļš Latvijas teritorijā (cauri gadsimtiem līdz atmodas laikam).

Ievads.

Cilvēku apvienības, tai skaitā arī reliģiskās apvienības, ir būtisks priekšnosacījums, lai cilvēki varētu realizēt savas dabiskās tiesības. Atsevišķam indivīdam piemītošās tiesības un brīvības kļūst lielākas, apvienojoties ar sev līdzīgiem. Palielinās arī pilnīgi jaunas, plašākas iespējas to realizēšanā. Tauta, un tās veidotās apvienības, ir demokrātiskai iekārtai nepieciešami elementi, bez kuriem mūsdienu valsts nav iedomājama. Šo divu elementu attiecības ar valsti būs vienmēr drošākais pamats valstu klasifikācijai, jo šo divu attiecību līmenis ir tas, kas nosaka valsts raksturu. Tas ir arī garants valsts sekmīgai un tiesiskai attīstībai. Galu galā tiesību garantijas ir tie sociāli ekonomiskie apstākļi, kā arī tie politiskie un tiesiskie līdzekļi, kas nodrošina tiesību normu ievērošanu un izpildi valstī. Pilsoņiem un to radītām apvienībām tas rada tiesību realitāti.

Šā darba mērķis ir:

· izzināt kristietības pirmsākumus Latvijas teritorijā;

· izprast baznīcas lomu sabiedrībā;

· apskatīt kristīgās ticības mācības ceļu cauri gadsimtiem līdz Latvijas atmodas laikam.

Autors pārsvarā ir izmantojis materiālus latviešu valodā, tomēr ir ievērojis, ka tik lielu uzmanību kā ārzemēs, Latvijā šādiem jautājumiem diemžēl nevelta, tomēr ir iespējams atrast pietiekami daudz literatūras, lai varētu iepazīties ar baznīcu lomas vispārējo būtību un ticības brīvības nozīmi. Diezgan lielu informācijas klāstu ir iespējams atrast interneta lappusēs, taču tās prakstiski nesniedz nekādu informāciju par pašiem kristietības pirmsākumiem un šīs ticības ieviešanu Latvijā.

10.gs. – 16.gs.

Kristīgās ticības un ar to saistītā Livonijas ordeņa vēstures sākumu Latvijas teritorijā varētu datēt ar 1184. gadu, kad mūks Meinarts uzcēla Ikšķiles baznīcu un, saņēmis atļauju no Polockas lielkņaza, sāka sludināt kristīgo ticību vietējām baltu un somugru ciltīm. Baltijas kristīšanai bija tāda īpatnība, ka tā notika zināmos konkurences apstākļos, jo par šo godu cīnījās kā Romas, tā Konstantinopoles baznīcas.

Kristīgās ticības izplatīšana bija nesaraujami saistīta ar tirdzniecību. Ņemot vērā šīs tirdzniecības intereses, Baltijas teritorija vāciešus galvenokārt saistīja kā tranzītkoredors preču apmaiņai ar Krievzemi.

Pēc būtības baltu un somugru cilšu pakļaušana un kristīšana bija vienota Krusta karu sastāvdaļa, kas ne ar ko neatšķīrās no Pestītāja kapa atbrīvošanas Svētajā zemē. Kaut arī par šī procesa galveno mērķi tika uzskatīta noteiktas reliģiskas pārliecības izplatīšana, dominējošās tomēr bija ekonomiskās intereses.

Formāli 1290. gadu varētu uzskatīt par Livonijas valstiņu kompleksa izveides gadu. Vislielākie nopelni Livonijas jeb Māras zemes (šo Livonijas apzīmējumu parasti lieto baznīctiesiskā apritē) tapšanā bija tās trešajam bīskapam- Albertam (1199.- 1229.).

Pateicoties vienam no visu laiku gudrākajiem un izglītotākajiem Rīgas arhibīskapiem Jānim VI Ambundi (1418.- 1424.), izdevās panākt kompromisu karojošo livoniešu vidū un 1419. gadā sasaukt pirmo Livonijas kārtu pārstāvniecības orgānu- landtāgu.

Lutera mācības sludināšana mūsu zemē aizsākās 16. gs. divdesmitajos gados. Kā pirmie jauno ticības novirzienu atbalstīja pilsētnieki, nedaudz vēlāk tiem piesaistījās arī bīskapiju un ordeņu vasaļi. 1554. gadā Valkas lantāgs pasludināja ticības brīvību, līdz ar to luterānisms kļuva par likumīgu kristīgās ticības novirzienu.

Kopvērtējumā- vietējo iedzīvotāju kristīšanas rezultātā, Livonijai kļuva saistošas katoļu baznīcas kanoniskās tiesības, kuras regulēja ievērojamu civiltiesību daļu.

Kā liecina Vasaļu (bruņinieku) tiesību avoti, Livonijas senāko bruņinieku tiesību kodifikācija notikusi, domājams, 13. gs. beigās vai 14.gs. sākumā. Spēkā bijusi Rīgas arhibīskapijā un, ļoti iespējams, arī citās bīskapijās. No 1422. gada tie kļūst par oficiālu statūtu grāmatu, bet 1648. gadā Zviedrijas karaliene Kristīne šo statūtu pat pasludina par likumu Vidzemes provincē. Pārstrādātā un papildidinātā formā abi avoti ir spēkā pat līdz 19. gs. vidum.

Šo tiesību ievads sākas ar vārdiem- “Tā Kunga vārdā. Āmen. Tā kā (līdz šim) tautā bij greizi uzskati par tiesībām, no kā ceļas (visādas) nelikumības, tad bīskaps, paklausīdams lūgumam, ar savu bruņinieku padomu (un) atļauju nosaka šādas rakstītas tiesības.” Interesanti, ka šais likumos nav pieminēta un īpaši izcelta garīdznieku vara. Šo tiesību I nodaļas 3. pantā ir norāde, ka bruņiniekiem ar saviem paša līdzekļiem jāaizsargā šī bīskapija un 11. pantā ir minēts, ka bezmantinieku gadījumā īpašumu manto bīskaps.

1890. gads līdz 1914. gads.

Tālākā informācija par kristīgo ticību ir atrodama laika posmā no 1890. gada līdz 1914. gadam, laikā par valsts iekārtas un tiesību pārveidojumiem Latvijas teritorijā imperiālisma un divu Krievijas buržuāziski demokrātisko revolūciju laikmetā.

Vairums minētā laikmeta valsts un tiesību institūtu bija izveidoti jau iepriekšējos gadsimtos. Krievijas likumu ietekmē tās daļēji bija pārveidotas, tomēr joprojām turpināja pastāvēt.

Garīdzniecība sastāvēja galvenokārt no luterticīgās garīdzniecības, kas bija vēsturiski izveidojusies Baltijas novados baltvācu un zviedru ietekmē. Iztapdama vācu muižniekiem un birģeriem, Krievijas cara valdība labprāt atļāva šīs konfesijas garīdzniekiem izmantot īpašās tiesības un privilēģijas. Tomēr pareizticība, būdama valsts reliģija, ieņēma cienījamu vietu arī Baltijas guberņās. Daudzi latviešu zemnieki jau XIX gs. vidū bija pārgājuši pareizticībā.

Pirmā kristīgā reliģija Latvijā kopš XIII gs. bija Romas katoļu ticība. Tomēr, salīdzinājumā ar luterāņiem, Baltijas guberņās tā bija mazākumā. Krievijas cara valdība atzina katoļu garīdzniecības tiesības izmantot visus baznīcas noteikumus uz pastāvošo likumu pamata. Tādējādi Romas katoļu baznīca varēja iegūt baznīcas īpašumus, klosterus, muižas, kā arī ekspluatēt darbaļaudis.

Luterāņu garīdzniecība, ko sevišķi atbalstīja baltvācu muižnieki un pilsētas birģeri, sastāvēja no mācītājiem un baznīcas pārvaldes amatpersonām– bīskapiem, ģenerālkonsistorijas viceprezidenta, ģenerālsuperintendentiem, virskonsistorāliem padomniekiem u.c. Šīs augstās amatpersonas bija Baltijas vācieši. Mācītāju amatos aizvien vairāk iekļuva arī latvieši (galvenokārt Tērbatas universitātes audzēkņi). Latviešu mācītāji stingri ievēroja vācu mācītāju ideoloģiju un tradīcijas un tos visādi centās atdarināt. Ņemot vērā luterāņu mācītāja amata materiālos ienākumus, šī nodarbošanās bija ienesīga profesija. Te jāmin mācītāju muižas, kuras kā baznīcas īpašums tika nodotas mācītāju lietošanā un no kurām visus ienākumus tie varēja izmantot. Juridiski mācītāja muiža atradās mācītāja palīga lietošanā, kas deva mācītājam tiesības uz visiem muižas materiālajiem labumiem, kaut gan formālās virsīpašuma tiesības bija baznīcas draudzei. Bez tam likums atļāva mācītājiem ņemt no draudzes locekļiem visādas devas “pēc vietējām” parašām gan graudā, gan naudā. Latviešu mācītājiem bija izteikta tieksme pēc vāciskuma.

1917. gads līdz 1970. gads.

Kā nākamajam man ir jāpievēršas posmam sākot ar Lielā Oktobra sociālistisko revolūciju līdz 1970. gadam (un Padomju Latvijas valsts un tiesību sākotne---> datēts ar 1917. gadu).

Suverēnās latvijas SPR nodibināšana un padomju tiesību attīstība.

Latvijas Padomju valdība un Komunistiskā partija, radikāli likvidēdama feodālisma paliekas, izvirzīja uzdevumu nekavējoties sākt sociālisma celtniecību kā pilsētās, tā laukos.

Realizējot LKP programmu, Latvijas Padomju valdība izdeva vairākus dekrētus par tautas izglītību. Vēsturiskie dekrēti– revolucionāro tiesību avoti.

1919. gada 20. februārī publicētais Tieslietu komisāra dekrēts “Par baznīcas šķiršanu no valsts un skolas šķiršanu no baznīcas” noteica, ka katrs pilsonis var piederēt pie jebkuras ticības vai arī nepiederēt ne pie vienas. No visiem oficiālajiem aktiem izslēdza aptauju par piederēšanu pie kādas ticības. Ar atsaukšanos uz reliģiskiem uzskatiem, neviens nedrīkstēja izvairīties no savu pilsoņa pienākumu pildīšanas. Reliģisko zvērestu atcēla. Civilstāvokļa aktu (dzimšanas, laulību, miršanas) reģistrāciju uzdeva valsts iestādēm– civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļām. Skolu šķīra no baznīcas. Visām baznīcām un reliģiskajām biedrībām Latvijā bija ļoti daudz mantas; to pasludināja par tautas īpašumu. Baznīcai atņēma juridiskas personas tiesību. Reliģisko paražu un ceremoniju izpildīšanu atļāva tikai tādā apmērā, kas netraucē sabiedrisko kārtību un neaizskar Padomju republikas pilsoņu tiesības.

1919. gada 16. janvāra dekrēts “Par Latvijas audzināšanas un izglītības iestādēm” noteica, ka ticību mācības pasniegšana skolās ir aizliegta.

1919.gads līdz 1934.gads.

Šeit autors piedāvā izvilkumus no likumkrājuma par attiecīgo laika posmu. Tiek apskatītas trīs baznīcas: pareizticīgā, baptistu un bīskapu-metodistu. Pamatnoteikumi šais nolikumos ir līdzīgi, taču ir arī visai nozīmīgas atšķirīgas iezīmes.

1926. gads.

26/150

Noteikumi par pareizticīgās baznīcas stāvokli.

Izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā.

1. Pareizticīgai baznīcai Latvijā pieder tiesība brīvi un atklāti vadīt dzīvē vispasaules pareizticīgās baznīcas ticības mācību, tikumības mācību, kanonus, baznīcas iekārtu un dievkalpošanas kārtību; viņai un viņas ietādēm un organizācijām (pareizticīgas baznīcas virsgana namam, sinodei, draudzēm, dievnamiem, klosteriem un tamlīdzīgiem tiesu subjektiem) pēc to reģistrēšanas likumā paredzētajā kārtībā ir juridisku personu tiesības. 1926.g.150.1.p.

2. Pareizticīgā baznīca Latvijā bauda viņas kanonos paredzētās pašvaldīšanas un pašnoteikšanās tiesības, kanonisko priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, baznīcas pārvaldībā, baznīcas tiesā un baznīcas saimniecībā. Turp.,2.p.

3. Augstākā vara kanonisko priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, administrācijā, saimniecībā, baznīcas tiesā un kontrolē Latvijas pareizticīgā baznīcā pieder šās baznīcas kanoniskai saeimai (koncilam), kura darbojas periodiski. Turp.,3.p.

4. Latvijas pareizticīgās baznīcas un viņas iestāžu un organizāciju tiesības un intereses visās oficiālās vietās reprezentē kanoniskās saeimas (koncila) ievēlētie valdošais virsgans un sinode, pēc kanoniskas piederības. Turp., 4.p.

5. Kanoniskās saeimas (koncila) ievēlētais valdošais virsgans ir Latvijas pareizticīgās baznīcas galva. Virsgans ir pilnīgi neatkarīgs no jebkādas ārpus latvijas esošas baznīcas varas. Virsganam, kā apustuliskas hierarhiskas varas priekšstāvim, pieder tā tiesību un garīgās varas pilnība, kas apzīmēta sv. kanonos un baznīcas noteikumos attiecībā uz pastāvīgas pareizticīgās baznīcas valdošo virsganu. Turp., 5.p.

6. Visas ar Latvijas likumiem saistītās saskanošās vietējās pareizticīgās baznīcas tiesības un lietas, kuras pie atkarības no Viskrievijas pareizticīgās baznīcas organizācijām un amatpersonām, tiek uzskatītas par pārnākušām Latvijas pareizticīgai baznīcai, viņas valdošajam virsganam, sinodei un citām viņas iestādēm, organizācijām un amatpersonām, pēc kanoniskās piederības.

Piezīme, Latvijas pareizticīgā sinodē apvienotas bijušās sv. sinodes un konsistoriju kanoniskās un juridiskās funkcijas. Turp., 6.p.

7. Kanoniskie pareizticīgā klera locekļi Latvijā atsvabināti no karaklausības saskaņā ar karaklausības likumu. Turp., 7.p.

8. Pareizticīgai baznīcai ir tiesība dibināt īpatnējās konfesionālās skolas garīdznieku un citu klera locekļu un baznīcas amatpersonu sagatavošanai saskaņā ar kanoniskiem priekšrakstiem. Šādas skolas stāv virsgana un sinodes uzraudzībā un vadībā. Turp., 8.p.

9. Ievērojot latviešu tautības garīdznieku trūkumu, virsganam, ar valdības piekrišanu, ir tiesība aicināt no ārzemēm vajadzīgos garīdzniekus un garīdzniecības kandidātus. Turp., 9.p.

10. Pareizticīgai baznīcai ir tiesība dibināt pareizticīgās biedrības un savienības ar tādām pašām tiesībām kā pārējām valsts atzītām biedrībām un savienībām, saskaņā ar likumu par bezpeļņas biedrībām un to savienībām. Turp., 10.p.; 1938.g.49

11. Pareizticīgo dievnami, kapličas un kapsētas, kuras atrodas pareizticīgās baznīcas rīcībā, uzskatāmas par pareizticīgās baznīcas īpašumu; pret baznīcas gribu tās nav atsavināmas, konfiscējamas vai noteicamas citiem mērķiem. 1926.g. 150, 11.p.

12. Pareizticīgās baznīcas īpašumus var aplikt ar nodokļiem līdzīgi citu pilsoņu īpašumiem, saskaņā ar pastāvošiem likumiem. Turp., 12.p.

13. Ja kāda pie pareizticīgās baznīcas piederīga juridiska persona likvidējas, viņas īpašumi pāriet pareizticīgās baznīcas īpašumā un rīcībā. Turp., 13.p.

14. Garīgās varas spriedumi un lēmumi kanoniskās baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs. Turp., 14.p.

15. Ja garīdznieks apsūdzēts laicīgai tiesai par Latvijas likumos paredzētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tad par to laikā jāpaziņo virsganam, un virsgans vai viņa delegāts var būt klāt tiesas sēdēs un pie tiesiskā disputa. Turp., 15.p.

16. Garīdznieki, kuri ar tiesas spriedumu nosodīti uz ieslodzījumu, izcieš aresta sodu klosterī. Pārējos gadījumos par vainīgiem atzītie garīdznieki izcieš savu sodu, līdzīgi citiem notiesātiem, pēc tam, kad kanoniskā vara viņiem atņēmusi garīgo amatu. Turp., 16.p.

1930. gads

30/170

Noteikumi par baptistu draudzēm.

Izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā.

1. Baptistiem ir tiesības brīvi un atklāti sludināt savu mācību, noturēt dievkalpojumus, dažādas reliģiski-tikumiska rakstura sapulces un izrīkojumus, kā arī izdot attiecīgas grāmatas un rakstus. Baptisti apvienojas draudzēs, un draudzes apvienojas savienībās, kurām ir pašnoteikšanās un pašsavaldīšanās tiesības. Baptistu draudžu savienību šinīs noteikumos paredzētā nozīmē var nodibināt ne mazāk kā 30 draudzes. Katra jaundibināta savienība un draudze reģistrējama Iekšlietu ministrijā. 1930.g. 170, 1.p.

1. piezīme. Baptistu draudzēm ir tiesība, izstājoties no vienas savienības, pāriet citā uz sevišķa draudzes lēmuma pamata, ziņojot par to attiecīgām savienībām un Iekšlietu ministrijai. Turp., 1.p. 1.piez.

2. piezīme. Baptistu draudzes ārpus savienībām var reģistrēt Iekšlietu ministrijā tādā gadījumā, ja šīs draudzes par baptistu draudzēm atzīst kāda no Iekšlietu ministrijā reģistrētām baptistu draudžu savienībām. Turp., 1.p. 2.piez.

2. Baptistu draudžu savienības, apvienojot sevī pastāvošās baptistu draudzes, vada, organizē un pārzina šo draudžu darbību, dibina jaunas draudzes, kā arī organizē, pārzina un uztur dažādas labdarības, izglītības un kulturāli-saimnieciska rakstura iestādes un uzņēmumus. Turp., 2.p.

3. Baptistu draudžu savienību augstākais orgāns ir šo draudžu delegātu kongresi, kas sanāk ne mazāk kā reizi gadā un lemj par visiem uz savienību attiecīgiem organizācijas un darbības jautājumiem, bet it īpaši tiem piekrīt:

1) ievēlēt savienības padomi un revīzijas komisiju, kā arī, vajadzības gadījumā, ievēlēt dažādas citas komisijas vai personas sevišķu uzdevumu veikšanai;

2) pieņemt savienības budžetu un apstiprināt pārskatus par savienības saimniecību, iestādēm un uzņēmumiem;

3) izdot instrukcijas un noteikumus par savienības un draudžu iekšējo darbību, kā arī noteikumus-reglametus par savienības orgānu: kongresa, padomes un revīzijas komisijas, kā arī citu savienības iestāžu un uzņēmumu darbību;

4) izšķirt visus jautājumus attiecībā uz draudžu, kā arī savienības padomes, revīzijas komisijas un citu iesniegumiem, priekšlikumiem un sūdzībām, ciktāl tie attiecas uz baptistu mācību, dzīvi un parašām, kā arī savienības orgānu un atsevišķu draudžu darbību un organizāciju. Turp., 3.p.

4. Tādas draudzes, kuras pēc kongresa atzinuma nedarbojas uz vispār baptistu draudzēs pieņemtiem pamatiem un saskaņā ar baptistu mācībām, kongresam ir tiesība izslēgt no savienības ar 2/3 balsu vairākumu. Izslēgtai draudzei jālikvidējas. Turp., 4.p.

5. Kongresu izpildes orgāns ir attiecīgās draudžu savienības padome, kura sastāv no 12 locekļiem un kuru kongress ievēlē uz 3 gadiem. Katru gadu izstājas no padomes 1/3 locekļu, pirmos divos gados pēc lozes, bet turpmāk ievēlēšanas pēc vecākuma. Turp., 5.p.

6. Savienības padomei pienākas izpildīt kongresa lēmumus, pārvaldīt savienības mantu, pārzināt viņas iestādes un uzņēmumus, dibināt draudzes, vest draudžu sarakstus, apstiprināt amatā draudzēs ievēletus mācītājus, sludinātājus un vecajos, kā arī izpildīt citus pienākumus, kas tai uzlikti ar kongresa instrukcijām vai attiecīgiem likumiem vai rīkojumiem.

Piezīme. Par nodibinātām draudzēm un amatos apstiprinātiem draudžu mācītājiem, sludinātājiem un vecajiem padome ziņo Iekšlietu ministrijai reģistrēšanai. Turp., 6.p. piez.

7. Revīzijas komisija satāv no 5 locekļiem, kurus kongress ievēl uz vienu gadu. Turp., 7.p.

8. Šais noteikumos paredzētā kārtībā reģistrētām savienībām un draudzēm ir juridiskas personas tiesības. Turp., 8.p.

9. Atsevišķu draudžu lietas pārvalda draudzes sapulce. Draudzes sapulces izpildu orgāns ir draudzes padome, kuru ievēlē draudzes sapulce uz vienu gadu. Draudzes mācītāji, sludinātāji, vecajie, kā arī draudzes kopēji bauda pēc sava amata padomes locekļu tiesības. Padomes locekļu skaitu noteic draudzes sapulce. Turp., 9.p.

10. Draudzes mācītājus, sludinātājus un vecajos, kuriem jābūt Latvijas pilsoņiem, ievēlē draudzes sapulce un apstiprina amatā un atceļ no amata attiecīgās savienības padome, paziņojot par to Iekšlietu ministrijai un savienības kongresam. Turp., 10.p.

11. Atsevišķai baptistu draudzei piederošā manta, draudzei likvidējoties, pāriet tās baptistu draudžu savienības īpāšumā, pie kuras draudze likvidācijas laikā pieder, ja attiecīgās draudzes dibināšanas akts nenosaka citādi. Turp., 11.p.

12. Iekšlietu ministrs izdod instrukciju šo noteikumu piemērošanai. Turp., 12.p.

1934. gads

34/9, 29

Noteikumi par Bīskapu-metodistu baznīcu Latvijā.

Izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā.

1. Bīskapu-metodistu baznīcai ir tiesība brīvi un atklāti noturēt dievkalpojumus, sludināt Kristus evanģēliju un mācīt savu mācību. 1934.g. 9, 1.p.

2. Bīskapu-metodistu baznīca apvieno Ikšlietu ministrijā reģistrētās draudzes un dibina jaunas draudzes. Turp., 2.p.

3. Bīskapu-metodistu baznīcas draudzes, kas reģistrētas Iekšlietu ministrijā pirms 1934.g. 31. Janvāra, nav pārreģistrējamas. Turp., 3.p.

4. Bīskapu-metodistu baznīcai ir opašnoteikšanās un pašvaldīšanas tiesības. Turp., 4.p.

5. Bīskapu-metodistu baznīcai un tās dibinātām draudzēm ir juridiskas personas tiesības. Turp., 5.p.

6. Bīskapu-metodistu baznīcai un tās draudzēm ir tiesība izplatīts garīga un tikumiska satura grāmatas un periodiskus rakstus, kā arī organizēt, pārzināt un uzturēt dažādus kulturāli-aimnieciska rakstura uzņēmumus un iestādes. Turp., 6.p.

7. Ja kāda pie Bīskapu-metodistu baznīcas piederoša draudze vai cita kāda juridiska persona tiek slēgta vai likvidējas, tad tās manta pāriet Bīskapu-metodistu baznīcas īpašumā un rīcībā. Turp., 7.p.

8. Bīskapu-metodistu augstākais orgāns ir viņas konference, kuru sasauc superintendants pēc vajadzības, bet ne mazāk kā reizi gadā. Šī konference sastādas no draudžu mācītājiem un draudžu delegātiem, pa vienam no katras draudzes. Turp., 8.p.

9. Bīskapu-metodistu baznīcas, kā arī viņu iestāžu un organizāciju tiesības un intereses reprezentē un aizstāv superintendents, kuru ievēlē šo noteikumu 8. pantā minētā konference ar vienkāršu balsu vairākumu uz trim gadiem un kurš par savu darbību ir atbildīgs konferences priekšā. Turp., 9.p.

10. Superintendenta pienākumos ietilpst: izpildīt un izvest dzīvē konferenču lēmumus, pārvaldīt baznīcas mantu, pārzināt visas baznīcas iestādes un uzņēmumus, dibināt draudzes, vest draudžu sarakstus. Apstiprināt amatā draudzes mācītājus, sludinātājus un draudžu padomju locekļus; ziņot Iekšlietu ministrijai reģistrēšanai par jaundibinātām draudzēm un amatā apstiprinātiem mācītājiem, sludinātājiem un draudžu padomju locekļiem, atcelt no amata mācītājus, sludinātājus un draudžu padomju locekļus, kā arī ziņot par to Iekšlietu ministrijai un konferencei. Turp., 10.p.

11. Katru gadu janvāra mēnesī superintendents piesūta Baznīcu un konfesiju departamentam sarakstu un iņas par mācītājiem un draudzēm, kuras pieder pie Bīskapu-metodistu baznīcas. 1934.g. 9,11.p.; 1937.g. 184.

12. Reizē ar superintendentu konference uz vienu gadu ievēlē arī visas Bīskapu-metodistu baznīcas valdi 6 locekļu sastāvā, kurā, bez pēdējiem, ieiet arī superintendents kā priekšsēdētājs. Valde ir padomdevējs orgāns, un superintendentam viņas lēmumi nav saistoši. 1934.g.9, 12.p.

13. Bīskapu-metodistu baznīcas draudžu lietas pārvalda draudzes padome un draudzes mācītājs. Turp., 13.p.

14. Draudzes padome sastāv no draudzes mācītāja kā priekšsēdētāja un 12 locekļiem, kurus uz vienu gadu ievēlē draudzes locekļu kopsapulce ar vienkāršu balsu vairākumu. Turp., 14.p.

15. Mācītāju ievēlē sdraudzes kopsapulce uz nenoteiktu laiku un to apstiprina amatā superintendents. Turp., 15.p.

16. Mācītājs reprezentē un aizstāv draudzes intereses un tiesības uz ārieni, un viņa tiešais pienākums ir rūpēties par draudzes locekļu garīgo apkopšanu, bet draudzes padomes- pārzināt draudzes saimnieciskās lietas. Turp., 16.p.

17. Jaunas draudzes, uz ne mazāk kā 100 locekļu ierosinājumu, dibina superintendents, un tās reģistrē Iekšlietu ministrijā. Turp., 17.p.

18. Draudzes, kuras pēc konferences atzinuma darbojas pretēji Bīskapu-metodistu baznīcas mācībai un nepadodas konferences lēmumiem, šī konference var izslēgt no Bīskapu-metodistu baznīcas. Izslēgtai draudzei jālikvidējas. Turp., 18.p.

19. Sīkākus noteikumus Bīskapu-metodistu baznīcas iekšējās dzīves regulēšanai pastāvošo likumu robežās izstrādā superintendents un apstiprina konference. Turp., 19.p.

20. Instrukciju šo noteikumu piemērošanai izdod iekšlietu ministrs. Turp., 20.p.

Sākot ar 1940. gada 17. jūniju.

1939.gada 1.septembrī sākās Otrais pasaules karš. Hitleriskais fašisms kapitulēja 1945. gada 8. maijā. Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstības beigas pavēstīja 1939. gada 23. augustā Vācijas un PSRS noslēgtais Ribentropa-Molotova pakts, kura mērķis bija sadalīt Eiropu sev vēlamās ietekmes sfērās. Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940. gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva to PSRS sastāvā. Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma.

PSRS okupācijas laikā Latvijā Baznīcas un PSRS varas iestāžu (valsts) savstarpējo attiecību modelis bija īpatnējs. Ja savā laikā Baznīca bija valsts politiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa un reprezentatīvs iestādījums, tad PSRS, kad valsts pilnīgi noteica visus sabiedriskās dzīves aspektus, to skaitā arī garīgo dzīvi, Baznīca tika uzskatīta par anahronisku subkultūras paveidu. Komunistu ideoloģijā vienmēr nemainīgs bija tas PSKP ideoloģijas virziens, kurš bija tendēts uz ateismu jeb reliģijas noliegšanu. Marksisms pilnīgi pareizi uzskatīja reliģiju par sabiedriskās apziņas formu un indivīda sabiedriskās esamības apziņas atspoguļojumu.

Jau Krievijas komunistiskās partijas KK(b)P VIII kongresā pieņemtajā otrajā partijas programmā tika izvirzīts uzdevums izveidot sociālistisku sabiedrību. Atsevišķā programmas sadaļā komunisti norādīja, ka partija neapmierināsies tikai ar jau apstiprināto lēmumu par Baznīcas nošķiršanu no valsts un skolas nošķiršanu no Baznīcas, bet centīsies atsvabināt darbaļaužu masas no reliģiskiem aizspriedumiem. Partija izvirzīja saviem biedriem prasību- ikvienam komunistam jābūt karojošam ateistam, kuram jāveic ticīgo vidū aktīvs ateistiskais darbs. Latvijas garīdzniekiem paveicās –genocīds pret tiem nebija tik globāls kā tas, ko divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pieredzēja Krievijas ticīgie. Latvija nokļuva komunistu jūgā jau tad, kad asinskāre tika maskēta aiz skaļām liekulības frāzēm: 1940. gada 25. augustā pieņemtās LPSR konstitūcijas 96. pants deklarēja: "Lai nodrošinātu pilsoņiem apziņas brīvību, Baznīca Latvijas PSR ir atdalīta no valsts un skola — no Baznīcas. Brīvība piekopt reliģiskus kultus, kā arī pretreliģijas propagandas brīvība atzīta visiem pilsoņiem."

Represijas iesākās pamazām. 1940. gada 30. jūlijā tika izdots atbilstošs rīkojums ar norādi: "Sākot ar 1940./41. mācību gadu, ticības mācība jāsvītro no visu skolu stundu plāniem. Ar šā gada 1. augustu jāpārtrauc algas izmaksa visiem skolotājiem par ticības mācības stundām." Ar Ministru kabineta 1940. gada 4. augusta lēmumu likvidēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Tas bija sākums. Pēc divām nedēļām ar 13. augusta lēmumu komunisti slēdza visas privātās garīga rakstura mācību iestādes, to skaitā arī ģimnāzijas ar kristīgu noslieci. Teoloģijas fakultātes studentiem liedza turpināt izglītību citās fakultātēs un pasniedzējiem neļāva pasniegt teoloģiskos priekšmetus vai pasniegt citu priekšmetus citās fakultātēs. Teoloģijas fakultātes bibliotēka un muzejs pārgāja LU Centrālās bibliotēkas specfondos. No visām bibliotēkām tika izņemti reliģiska satura darbi un ievietoti specfondos. Turpmāk ne tikai grāmatām, bet pat Baznīcu dziesmu lapiņu iespiešanai vajadzēja valsts institūciju īpašu atļauju.

1940. gada 25. novembrī LPSR Tautas komisāru padome reorganizēja dzimtsarakstu aktu reģistrācijas kārtību. Baznīcai atņēma šo funkciju, nododot to pagastu pagaidu izpildu komitejām un Iekšlietu ministrijas dzimtsarakstu birojiem. Latvijas PSR Tautas komisāru padome 1941. gada martā ar TKP priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu pieņēma lēmumu Nr. 420-s: "Par kulta rakstura lūgšanu ēku uzskaiti un novērtēšanu Latvijas PSR teritorijā." Lēmumu pildīja apriņķu un pilsētu izpildkomitejas, kurām līdz 1941. gada 1. maijam vajadzēja ņemt uzskaitē kā tautas mantu — kulta ēkas (respektīvi, visas baznīcas!) un visvērtīgākos kulta priekšmetus no zelta, sudraba, platīna un priekšmetus, kas satur dārgakmeņus, pusdārgakmeņus vai pērles, kā arī priekšmetus ar māksliniecisku vai vēsturisku vērtību. Komisijās iekļāva attiecīgās izpildkomitejas priekšsēdētāju, finansistus un juvelieri. Ekspertīzi veica reliģisko organizāciju pārstāvju klātbūtnē. Uzskaitē esošās kulta ēkas un priekšmetus nodeva draudzēm lietošanā uz savstarpēja līguma pamata. Faktiski reliģiskajām organizācijām bez jebkāda juridiska pamatojuma atsavināja nekustamos un kustamos īpašumus, kuru nebija maz.

Par īpašumu vērienīgumu var spriest no tā, ka 1940. gadā Latvijas teritorijā darbojušās 1169 draudzes, no tām 226 katoļu, 324 luterāņu, 112 baptistu, 164 pareizticīgo, 90 vecticībnieku, 32 septītās dienas adventistu un 221 jūdaistu draudze. Katrai bija nekustamie īpašumi.

Pēc PSRS uzvaras Otrajā pasaules karā, sākot jau ar 1944. gada vasaru, vienlaikus ar Latvijas PSR izveidošanu radīja arī PSRS Reliģijas kultu lietu padomes filiāli- Reliģijas kultu lietu pilnvarotos. Pilnvarotais nebija administratīvi pakļauts LPSR, bet tieši PSRS Tautas komisāru padomes (TKP) Reliģijas lietu padomei, kas noteica tā funkcijas un kompetenci. Savienotajās republikās, apgabalos un novados bija citi pilnvarotie, kuri savā darbībā vadījās no RKLP nolikuma, instrukcijām, izskaidrojumiem un norādījumiem.

Šīs reliģijas kultu lietu padomes galvenos uzdevumos ietilpa kontakta uzturēšana starp PSRS valdību un reliģisko organizāciju centriem, CK un KGB informēšana par reliģisko organizāciju aktivitātēm. Tai bija tiesības sniegt centrālajām un vietējām padomju institūcijām izskaidrojumus par likumdošanas piemērošanu attiecībā uz kultiem un lemt par sūdzībām sakarā reliģisko organizāciju un kulta kalpotāju reģistrāciju vai noņemšanu no reģistra, par lūgšanu namu atvēršanu vai slēgšanu un tamlīdzīgām lietām.

Pēc Staļina nāves, nākot pie varas Hruščovam, atkal sākās jauns represiju vilnis pret Baznīcu un tās pārstāvjiem. PSKP CK 1954. gada 7. jūlijā pieņēma lēmumu: "Par lieliem trūkumiem zinātniskā ateisma propagandā un tās uzlabošanas pasākumiem". Lēmumā tika atzīts, ka "garīdznieki un sektanti izgudro visādus paņēmienus, kā cilvēku apziņu saindēt ar reliģijas tvanu (..)". Uzskatīja, ka reliģisko svētku svinēšana, kas nereti saistīta ar vairākas dienas ilgstošu dzeršanu un liela lopu skaita nokaušanu, nodara lielus zaudējumus tautas saimniecībai, atrauj tūkstošiem cilvēku no darba un grauj darba disciplīnu. Reliģiskie aizspriedumi un māņticība saindē padomju cilvēku apziņu, traucējot viņam apzinīgi un aktīvi piedalīties komunisma celtniecībā. Sākās lielā antireliģijas kampaņa, kas tomēr neilga mūžību, un jau 1954. gada 10. novembrī tika pieņemts jauns PSKP CK lēmums "Par kļūdām zinātniskā ateisma propagandas darbā iedzīvotāju vidū", kas it kā nosodīja patvaļu, apvainojumus un apmelojumus antireliģiskās kampaņas laikā. Notikušas bija pat reliģisko rituālu pārtraukšanas un rupja izturēšanās pret kulta pārstāvjiem. Pēc 1954. gada 10. novembra PSKP CK lēmuma uzbrukumi Baznīcai uz laiku pieklusa. 1964. gadā Maskavā tika nodibināts PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas Zinātniskā ateisma institūts. Valsts pat piešķīra no budžeta līdzekļus, lai sagatavotu antimācītājus, kuri veiktu "pretindētāju" darbu sabiedrībā.

No 1964./1965. mācību gada PSRS augstākajās mācību iestādēs ieviesa kursu, kas bija obligāts, zinātniskā ateisma pamatus. KGB antireliģiskas propagandas labad pat tika panākta dažu garīdznieku atteikšanos no Dieva un sava amata, likdami tiem rakstīt grāmatas un brošūras ar ateistisku saturu. Bija katoļu atkritējs B.Zvejsalnieks, arī luterāņi neatpalika, tā, piemēram, ev. luterāņu mācītājs A.Indriksons atteicās no sava garīgā amata un ticības, sākot strādāt par ateisma propagandistu.

LPSR Kriminālkodeksā tika iekļauts 138. pants, kas paredzēja atbildību par reliģisku rituālu aizkavēšanu, ja šie rituāli nepārkāpj sabiedrisko kārtību un nav saistīti ar pilsoņu tiesību aizskaršanu (pašreizējā brīdī šis pants ir spēkā esošs arī 1998. gadā!). Iepriekšminētais pants bija iekļauts līdzsvara dēļ un bija bez praktiska lietojuma.

Latvijas PSR Kriminālkodeksa 137. pants paredzēja atbildību par noteikumu attiecībā uz Baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanas no Baznīcas neievērošanu. Par šo pārkāpumu sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar labošanas darbiem uz vienu gadu, vai ar naudas sodu līdz 500 rubļiem. Kriminālatbildība iestājās arī par reliģisko ceremoniju noturēšanu darbaļaužu masu atpūtas vietās, pilsētu vai ciematu ielās vai laukumos, valsts un sabiedrisko iestāžu ēkās. Krimināli sodāma bija kolektīva reliģisku dziesmu dziedāšana sabiedriskajās vietās vai transportā.

Reliģiskajām organizācijām tika atņemtas īpašumtiesības. Reliģisko organizāciju drīkstēja dibināt, ja dibinātāji bija 20 viena reliģiska kulta piekopēji, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Ja ticīgo skaits bija mazāks par 20, tad drīkstēja dibināt ticīgo grupu. PSRS savā teritorijā noteica trīs īpašuma pamatveidus: valsts īpašums; kolhozu un citu kooperatīvo organizāciju īpašums, arodbiedrību u.c. sabiedrisko organizāciju īpašums; pilsoņu personiskais īpašums. Kurā grupā ietilpa reliģiskās organizācijas? Reliģiskās organizācijas netika uzskatītas par sabiedriskajām organizācijām, to manta un nekustamais īpašums tām tika nodots uz nomas līguma pamata, ko attiecīgā draudze slēdza ar izpildkomiteju. Līgumu DDP izpildkomiteja varēja lauzt, kad vien vēlējās (parasti vēlēšanās radās pēc KGB vai CK rīkojuma). Draudze bija tiesīga garīdznieku nolīgt vai ievēlēt. Reliģisko organizāciju kalpotāji un ticīgie nebija tiesīgi: savu lūgšanu laikā uzstāties ar politiska rakstura runām, kas ir pretrunā ar padomju sabiedrības interesēm, mudināt ticīgos atteikties no savu pilsoņa pienākumu pildīšanas, veikt propagandu, kas aicinātu atrauties no aktīvas iesaistīšanās valsts, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves norisēs. (Par pretējās – antireliģiskās — propagandas efektu var spriest pēc tā, ka 1953. gadā piemēram, evaņģēliski luteriskajā Baznīcā laulājās 1086 pāri, bet 1969. gadā — vairs tikai 134 pāri.) Nedrīkstēja tolaik arī veikt reliģiskas ceremonijas un rituālus valsts, sabiedriskajās un kooperatīvajās iestādēs un uzņēmumos.

Protams, ir skaidrs, ka nepamatots aizliegums veikt reliģiskās ceremonijas un rituālus valsts, sabiedriskajās iestādēs un uzņēmumos ir uzskatāms par klaju cilvēktiesību pārkāpumu. Reliģiskās apvienības nevarēja arī organizēt bērnu, jauniešu un sieviešu lūgšanu sanāksmes, kā arī reliģijas mācības pulciņus, grupas un sanāksmes, svētceļojumus, piespiedu kārtā iekasēt nodokļus un nodevas reliģisko apvienību labā vai citiem mērķiem. Ticīgajiem, kas veido reliģisko apvienību (organizāciju vai grupu), juridiski bija šādas rakstura tiesības: veikt reliģiskās ceremonijas, organizēt lūgšanu vai citas sapulces, kas saistītas ar reliģiskā kulta realizēšanu; pieņemt darbā vai ievēlēt kulta kalpotājus vai citas personas, kas apkalpo kulta vajadzības; lietot lūgšanu namus un citus kulta īpašumus; ievākt brīvprātīgus ziedojumus no ticīgajiem lūgšanu namos, kas domāti kulta kalpotāju uzturēšanai, kulta īpašuma, kā arī reliģisko apvienību izpildu orgānu uzturēšanai. LPSR Civilkodeksa 23. pants noteica: par juridiskām personām atzīstamas organizācijas, kam ir atsevišķa manta, kas var savā vārdā iegūt mantiskas un personiskas nemantiskas tiesības un uzņemties pienākumus. Juridiskajām personām bija arī statūti vai nolikums, kurus apstiprināja augstākstāvoša institūcija.

Baznīcas un citas reliģiskās organizācijas padomju valstī netika atzītas par juridiskām personām, bet, neraugoties uz to, civiltiesiskajās attiecībās tām bija jāstājas, kā arī jāmaksā valstij nodokļi. Līdz ar to bez iejaukšanās valsts konstitucionālajā sistēmā, ar civilās likumdošanas pastarpināto palīdzību reliģiskas organizācijas padarīja par otršķirīgām juridiskām personām, kurām ir liegtas, piemēram, tādas pamattiesības: būt par prasītāju un atbildētāju tiesā vai iegūt mantiskas un nemantiskas tiesības. Tādējādi šeit mēs redzam ne tikai kādu nejaušu PSRS resora pieeju reliģijai, bet vispārēju PSRS nostādni, jo valsts kā organizēta veseluma atsevišķa norma atklāj arī kopējo mērķi un tendenci izskaust reliģiju kā "sugu". Tradicionālās baznīcas juridiskā statusa pazemināšana vēl, protams, nav tūlītējs, bet tikai pastarpināts risinājums.

Runājot par Baznīcas eksistenci sociālismā, var droši apgalvot, ka Baznīcas iestādījums sociālistiskajās valstīs atradās ideoloģiskajā diasporā, kas sastāvēja no ateisma piekritējiem

Jauns uzplaukums iestājās 1980. gadu beigās, politiskā “atkušņa” un tautu pašapziņas atmošanās laikā. Kristīgā ticība un patiesība par vēsturi atkal sāka piederēt tautai. Ļaudis sāka atgriezties baznīcā , pie tās parašām un garīgajām tradīcijām. Atdzima draudžu baznīcas dzīve, atkal brīvi tika izdota literatūra.

Izmantotā literatūra:

· Latvijas Tiesību avoti (teksti un komentāri);seno paražu un Livonijas tiesību avoti 10.gs. – 16.gs.; 1. sējums;

· Latvijas PSRS valsts un tiesību vēsture II (V. Kalniņš, R. Apsītis);

· Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture (1917-1970) – R. Apsītis, L. Birziņa, O. Grīnbergs;

· Likumkrājuma izvilkums par laiku no 1919.g. līdz 1934.g. 15. maijam (likumu krājums 1919.g. 1 – 1934.g. 130);

· http://vip.latnet.lv/LPRA/default.htm ------> Noziegumi pret cilvēci.

Nav komentāru: